Vispirms pastāstīšu par "Veco Butika Viesnīcu Pie Ledāja un Pasta". Neskatoties uz relatīvo lētumu (apm. 90 franki), tā izrādījās diezgan interesanta. Tā, piemēram, numuriņā smaržoja kā manas vecmāmiņas vecajā mūra mājā. Interjers tam pieskaņots: vannasistabā aizkari ar mehānisku rokturi to fiksēšanai, gluži kā vilcienā, divi vēderaini krāni ar grozāmiem kloķīšiem, kā PSRS. Grīda čīkst, mēbeles baroka stilā. Naktslampiņa ar dzeltenu kvēlspuldzes stila spuldzīti un spilgtuma grozāmkloķi. Vēl interesanti, ka numuriņā bija izlietne: arī nākamajā viesnīcā. Acīmredzot tas ir kaut kas tradicionāls, lai cilvēks varētu sataisīties un savest sevi kārtībā, kamēr vīrs vai sieva ir vannasistabā/tualetē. Kā sveiciens uz galda mani gaidīja cepumiņi un konfektītes. Bārā gan man izsniedza daudzkārt lietojamu stikla ūdens pudeli ar aizspiežamu korķi, kādas "Depo" pārdod pašdarinātam vīnam. No rīta es satiku viesnīcas darbinieci retro biksēs un žaketē, un tik ļoti iespaidojos, ka pat izteicu viņai komplimentu.
Brokastis bija diezgan pieklājīgas. Jau tradicionālie musļi (4 veidi!) ar jogurtu (ledū!), kruasāni. Piedevām 3 veidu maize, vārītas olas, sālījumi, gaļas, siera, laša (!) šķēles, un pat rieksti ar žāvētiem augļiem, kas bija pārsteidzoši. Milzīgs tosteris retro-futūrisma stilā. Siltā ēdiena nebija. Acīmredzot cilvēka darbs ir pārāk dārgs. Apmeklētāju bija pavisam maz: kopumā kādi 6-9 cilvēki. Kafija bija jālūdz bārā, kafijas automāta ēdnīcā nebija. Toties, kad atnesa manu lati, krūze bija patiesi stīmpankiska: metāliska un mirdzēja kā nopulēts varš.
Kad jau biju paēdis un taisījos iet prom, satiku vakardienas amerikāņus un aizrunājos ar viņiem. Viņus sauca Beta un Bobijs. Viņiem bija traģiska biogrāfija: iepazinās viņi uz tā pamata, ka bija zaudējuši bērnus. Rezultātā pat izveidoja atbalsta biedrību cilvēkiem, kas pārdzīvojuši zaudējumu, lai palīdzētu citiem. Es tā aizrāvos, ka norunāju un noklausījos (pat vairāk pēdējo) divas stundas, kas bija atvēlētas agrajam kāpienam kalnā. Mēs apmainījāmies ar kontaktiem nākotnei – mazums, viņi atbrauks uz Latviju, vai es uz Kolorado.
Galu galā, ar pārējiem es satikos tikai ap 11, un startējām mēs visi kopā. Mūsu plānos bija Alečas ledājs, pats lielākais Alpos.
Vai mēs līdz tam aizgājām, uzzināsiet nākamajā daļā.
Tā sākās pārgājiens
